Krauklis Nevienam Neraksta

***

5

Es noslēpos,

Kaut kur - Uz tavas

Dvēseles robežas.

Bet tu sauci - Nāc ārā

neslēpies.

Un es kā muļķis,

Ar viltīgu smaidu - Sekoju tev.

Uz debesīm, uz pekli.

/Kra/

no Luīzes Kates nakts

4

Sveiks/a mani sauc Luīze Kate. Tas ka es jums stāstīšu šo stastu nenozīmē, ka es esmu īsta, esmu reāla. Tas ka es jums stāstu šo stāstu nenozīmē, ka tā beigās es būšu dzīva.

Reiz kāds bohēmijas autors rakstīja:

"Pasaulē labākā mācība ir mīlēt un tik mīlētam pretī." (Moulin Rouge)


Mana dzīve bija īsa - tikai viena nakts, viena nakts, kurā tika izdzīvota daļa manas, un vēl divu cilvēku dzīves. Šie divi cilvēki bija mani vecāki.

Viss sākās kā divu jauniešu mīlas stāsts - trausls, kaisles un mīlestības pildīts, kā mīlas stāsts, kuru mēdza, gan satricināt, gan saliedēt tam apkārt notikušie notikumi un apstākļi, un cilvēki - skauģi, neticīgie, meļi un melu atbalstītāji, jeb baumotāji.

Protams kā jau skaitā mīlas stāstā, tam nebija lemts būt mūžīgam un mani vecāki šķīrās, škīrās pirms vispār es biju parādījusies kopējā ainā. Škiršanās bija mana tēva ideja, jo viņa prāts ar viņu spēlējas kā kaķis ar peli- itkā mierīgajā ikdienā ieviešot šaubas un liekot priekšplānā atmiņas, skumjas atmiņas kurām jau sen vajadzēja būt pazudušām no visu galvām. Viņa prāts pats sevī sēja ideju par to, ka pagātnes kļūdas atkal gūs virsroku un viņam atkal sāpēs tāpāt kā sāpēja agrāk, un pat vēl trakāk. Kopš škiršanās bija pagājuši jau vairāki mēneši pa kuriem, mani vecāki tikai pāris reizes bija tikušies, jo kaut arī abi izlēma palikt tikai draugi, tie nespēja būt viens otram blakus, atkal nevēloties krist viens otra apskāvienos, skūpstos un palagos.

Kopš viņu pēdējas tikšanās jau bija pagājis ilgs laiks un katrs no viņīem bija dzirdējis kā otrs ir sācis jaunu dzīvi, jeb tā vismaz vēstija lietas viņiem riņķī - neatbildēti zvani, fotogrāfijas (jaunas un vecas), vecas dāvanas, kas apauga ar putekļiem. Atbalstītāju stāsti. Bet vienā dienā, mans tēvs, kādā pilsētā satika manas mātes ģimenes locekli, kas pēc īsas sarunas, piebilda: “Tev noteikti vajag viņu apciemot” - “Kāpēc”, man tēvs atjautāja - “Tāpēc, ka tev noteikti vajag viņu apciemot, jo tu pat nenojaut, kas īsti notiek viņas dzīvē…”

Noskaidrojis manas mātes patreizējo dzīvesvietu, viņs uzreiz tai zvanīja, bet telefons kārtējo reizi klusēja otrā galā, tāpat ka tas bija bieži jau darījis iepriekš, neskatotie uz to kurš kuram bija zvanījis. Tāpēc viņs vienkārši nolēma doties uz tam pateikto adresi.

Zvans pie durvīm - vienreiz, otreiz, trešo reizi. Klusums - laikam tur neviens nav- viņs nosprieda un vēlējas doties prom, kad pie durvīm, otrā pusē kāds jautāja - “Kas tur ir ?” Es, teica mans tēvs.

Atkal klusums, bet šoreiz to nogalināja durvju atvēršanas skaņa. Durvīs stāvēja mana māte, un mans tēvs viņu ieraugot centās apvaldīt asaras, bet viņam tas neizdevās, jo tur viņa stāvēja. Mazliet nogurusi, bet ar smaidu un mani, mani sev vēderā….

Jā, tas var likties nereāli, bet es nemaz neesmu īsta, jo manis vēl nemaz nav, es esmu tikai mana tēva prāta kārtējā spēlīte, es esmu Luīze Kate - meitene, kas nāk pie tevis, tavos sapņos tos padarot tik skaistus, ka negribas pamosties.

_______________________________________________________

Es pamodos, un tas bija mans sapnis - es sev jautāju- gaismā man visriņķī bija ļoti spoža. Ta bija kā vēstnesi ka beidzot ir pienākusi vasara, jo pat mani aizskari nespēja aizturēt to gaismu, kas gāzās iekšā pa lielajiem istabas logiem.

Itkā vēl pusaizmidzis es sāku lēnām griezties uz otriem sāniem, lai sejā nespīdētu gaisma, kad es sajutu, ka gultā neesmu viens. Mazliet sabijos, bet savu griezienu nepārtraucu- šajā mirklī likās ka viss notiek kā palēlinātā filmā.

Man acīs bija asaras - tur viņas gulēja, man sieva, mana meita, abas man blakus, tik klusas, tik mierīgas, tik skaistas. Mazā Luīze Kate meitene ar zilajām acīm un gaišajiem matiem un mana mūža mīlestība. Laikam jau mans sapnis bija tikai atmiņas.

Viņa pa miegam smaidīja, bet mazā Luīze Kate mazliet nodrebēja. Es tai sniedzu skūpstu uz pieres, lai kautkur viņa savā sapnī sajustu, ka mēs abi - viņas vecāki esma te pat blakus.

Es noglastīju savas sievas seju, un viņa teica, ka būtu laiks tākā celties, bet es negribēju, vēlējos, lai šis mirklis ilgst vēl mazliet un teicu, ka ši diena nekur nepazudīs- paguļam vēl.

////////////

Kā es aizvēru acis-tā es atkal pamodos, tikai šoreiz saule vairs nededzināja man seju, bija mazliet vēsi. Es grizos atkal uz otrim sāniem, lai apskautu savu sievu un meitu un sasildītos….

Bet es biju viens, es atskārtu, ka mans prāts atkal ar mani spēlē uz dvēseles notīm un kā viss nesen redzētais ir bijis viens skaists, jo skaists sapnis. Sapnis no kura es nekad negribu mosties- atkal asaras, šoreiz bēdu, ne prieka. vēsums. vientulības sajūtas. nožēla. Prāts itkā atskārtis, ko ir nodarījis savam saimniekam, centās ieviest kautkādu pamatoju, kautkādu nākotni, lai tā īpašnieks tomēr saņemtos un celtos no savas gutas. Bet man neparko negribējās celties, es gribēju atkal aizmigt un doties uz pasauli, kurā mēs bijā kopā, kurā bija vasara, kurā es biju laimīgs.


Vien prātā skanēja vārdi-

"Es gribētu, lai mēs būtu kā taureņi,

Kas dzīvo tikai trīs vasaras dienas.

Jo šīs trīs dienas mēs,

Idzīvotu daudz vairāk,

nekā 50 kopdzīves gadus.”

Nekas no tā nebija īsts, vai arī šis ir tikai kārtējais sapnis?

14.(ilūzija)

  • Skaņas
  • Smaidi
  • bēdas
  • asaras
  • Sex
  • apskāviens
  • domas
  • Skaudība
  • Greizsirdība

Atceros tu man reiz teici, ka vienalga, kas notiks - es vienmēr būšu tavs un tu vienmēr mana. Tu man reiz teici, ka nekas nav svarīgāks par to, ka mēs esam viens otram un, ka nekas un neviens to nekad nespēs mainīt.

Doma, ideja - tā ir visspēcīgā lieta pasaulē, jo tad, kad tev galvā ir ideja no kuras tu nespēj tikt vaļā tā pārņem tevi kā parazīts. Un tas notika ar mani - manā galvā bija doma, pat vairākas, domas, kas nepazuda no manis, kas manī auga kā tādas nezāles.

Es vakar redzēju tevi savos murgos un zināju, ka tie ir murgi tikai priekš manis, ne priekš tevis. Es redzēju Tevi.

 Man galvā pēdējās dienas skan vārdi: “Nekad neatgriezies tur, kur tev labi klājies.”- tie ir meli, jo cilvēka patiesā kļūda ir nevis atgriezties tur, vai atgriezties pie cilvēka ar kuru labi bijis, bet gan cilvēka patiesā kļūda ir doties no turienes prom!!!

Man tā nebija kļūda, bet gan obligācija, lieta kuru vajadzēja izdarīt - obligāti, lai tev būtu labāka dzīve, lai tu būtu laimīga- varbūt tu to vēl neapjaut, bet gan jau ar laiku.

 Nekad neatgriezies vietā, kur tev labi klājies, nekad nedodies no viņas prom, nekad nepadodies, jo katram no mums ir radīts dvēseles radinieks, kas ir perfekts priekš mums un tikai mums, ja tev ir kādreiz izdevies viņu atrast, tad ev par viņu ir jācīnās !

Es atceros rindas ko reiz rakstīju kādam tavam skolas projektam -

Ziniet, no turienes arī mītu pasaule rodas,
Jo mītos dievi no Haosa protas.
Kad Zevs pār cilvēci varu guva,
Tad Cilvēce uz zemes aizvien varenāka kļuva.
Bet kad ar laiku pat dievi tika gāzti,
Mainījās mīti un radās jauni stāsti.

 Dvēseles radinieki - Sengrieķu leģenda vēsta- Kādreiz cilvēks ir bijis ar 4 rokām, 4 kājām, 4 acīm, 2 mutēm, 2 dvēselēm. Dievi sāka domāt, ka cilvēks - būdams tāds radījums, drīz var kļūt varenāks par Dieviem, tāpēc cilvēks tika sadalīts 2 daļās …

 Un tikai retajam savā īsajā dzīvē izdodas atrast to otru savu pusi un atkal apvienot dvēseli vienā veselumā !

Nekad nedodies prom no cilvēka ar kuru tev labi klājies.

Hmm man liekas, ka mani lēmumi ir tikai ilūzijas,
es ceru ka tie ir tikai ilūzijas…
Tās ir tikai ilūzijas…

4. announcement

1

Viņām vienmēr ir vēsi, kaut arī viņu ķermeņi ir karsti.

Viņiem vienmēr ir karsti, kaut arī viņi ir vēsi.

Viņam vienmēr ir aukstas kājas un viņas par to noteikti pateiks.

Viņiem vienmēr par to būs vienalga.

Viņām bus mitras lūpas.

Viņiem tas patiks.

10. stāsts

Pašaizdegšanās 509. kabinetā

Cik jauki pamosties no rīta un smaržot mazliet pēc šampānieša, mazliet pēc vīna, ļoti pēc cigaretēm,

ļoti pēc sievietes….

Caur veco kreklus, kas viņai bija mugurā varēja just kā sitas viņas sirds. Patīkami just kā otra cilvēka ķāermenis apvijas ap tevi- cenšas tev piespiest sev tuvāk- viņs nodomāja.

siltums, siltums, karsti

Tās sarkanie mati slīdēja pār viņa ādu un man radās sajūta, ka pār ķemeni pārskrien miljons mazu skudriņu.

Viņs nodrebēja, viņā valdīja sieviškīgs uztraukums, kā tādai jaunai skuķei.

Varbū tu vismaz šoreiz vari ļaut man uzvarēt?, klusumā izčukstēts jautājums, kas paliek bez atbildes, jo smiekli piepilda istabu.

Viņas smiekli bija kānarkotika manām ausīm.

Viņās miesa, AI - labāk nemaz nerunāt par to.

Kad rīta gaisma sāka pieteikt savas pirmās vēsmas - smaids vērās smaidā, rokas sakļāvās un apskāviens bija silts, silts, karsts.

Starp nopūtu un skaņu mirkļiem skatieni gandrīz nekad nesavijās, likās dīvaini, jo pieradums viņu bija mācījis ka viņas skatiens in vajadzīgs, pieradums prātā un porās kliedza pēc skatiena. Pieradums caur porām spieda vēlmi pēc ielūkošanas otra dvēselē.

Tajos brīžos sarunas ir liekas, tādos brīžos pat redze ir lieka, jo sajūtu uzplūdos un rietos cilvēks aizmirst par standartizētiem parametriem un prasībām.

Kaut gan skatiens tika standartizēts.

9.stāsts

1

Viņa….

Šī nakts nekad nav ekstistējusi…..

Un es pat neredzēju kā viņa aiziet. Viņa bija kā ēna, ēna kas pazūd salei raidot savus pirmos starus pret mums. Viņa bija kā ēna, kas apņēmusi mani, bet es vienkārši turpināju eksistēt. Es turpināju izbaudīt šo mirkli pēdējo, šo nakti, kas nekad nav eksistējusi citiem, bet tikai mums. Es eksistēju viņai, tāpat kā viņa eksistēja man, es iekāroju viņu un viņa mani.

Bet mēs nekad vairs nebūsim kopā!

Pastaiga un saruna, kas ievilkās līdz rītam un lika mums atkal vienam otru skūpstīt un sniegt vienam otra glāstus. Paslēpes no cilvēces un vēja, kādā kāpnutelpā kāda kaktā kur mūs, no viena uz otru aprija ēnas. Mani viņējā un viņas mani.

"Es te nekad neesmu bijusi." viņa čukstēja man ausī un vēroja kā mostas pilsēta un logos parādas rīta pirmās gaismas un agrie rīta putni steidzas uz darbu tai pašā laikā….

Kāds mūs pārtrauc, kāds mūs uztrauc.

Sēžam, viņas galva uz mana pleca un ar dzērāju un paklīdeņu smaku fonā, mēs atkal bijām kā viens vesels.

Man tu pietrūc, atskanēja atbalss klusumā- man tu arī skanēja turpinājums.

Es devos prom, viņa arī - no savām jūtām, no sevis un no nakts, kas nekad nav eksitējusi- pretī jaunas dzīves rītam.

Viņa bija kā ēna, kas pazuda līdz ar saules pirmajiem stariem.

Ja man viņa pietrūkst - man tās nakts fūrija- bet sirdī ir miers, vēl neredzēts miers, kas klusi ik pa laikam izsauc viņas vārdu …

Un tā mēs vairs netikāmies….

8.stāsts

Nedēļu veca vīzija par vakardienas rītdienu.

Bija miglains rīts un pulkstenis jau sita savu sesto stundu. 
Mēs bijām kā no mājām izmesti, mēs bijām bērni. 
Pusnakti pārcietuši. 
Pārcietuši naksnīgo karu starp prātu un sirdi un atgriezušies saules sākumpunktā. 
Sirds netīra, prāts apjucis. starp cilvēkiem, kas steidzās savās rīta gaitās, mēs pazudām. 
No mūsu bērnības nevainīguma bija nomirušas visas pēdējās paliekas, jo, kad divi kaili miesas gabali saskaras, tad jebkāda veida nevainība mirst. 
Tā mirst, smilkstot pēc elpas, pēc dzīves, pēc atdzimšanas. 
Bet tai nekad vairs nebija lemts atdzimt. 
Tā bija aizgājusi nebūtībā. 
Tagad bijām palikuši tikai mēs, mazliet saules un ļaudis aiz loga. 
Godīgi sakot, man viņus bija žēl, jo tie neredzēja to, ko redzēju es - katru elpas vilcienu, katru plaksta raustīšanos un ķermeņa trīsas, tie nejuta to, ko jutu es, jo savā ikdienas steigā tie bija aizmirsuši, , kas ir laime - tā nav nauda, ne arī darbs, bet gan iespēja, iespēja nonākt saules sākumpunktā.

Man uz brīdi uz rokām parādījās zosāda, mazliet tirpums.
Viņas siltums mani sildīja vairāk nekā saule un es biju gatavs.
Gatavs tur gulēt un nekad vairs necelties no šī gultas, no šiem palagiem un
no viņas apskāvieniem.
Laime šobrīd likās tik abstrakts jēdziens, ka man bija bail tās.
100% zināju tikai  vienu,
es zināju tikai viņu,
es zināju ka dēļ viņas
es ar smaidu sejā vienmēr atgriezīšos saules sākumpunktā !
Sāka skanēt telefons un melodija likās tik sirdi mierinošā,
likās ka laiks vairs neeksistē, mūzikā pluss ieelpa radīja tā kā aizmirstības effektu.

Šis brīdis bija liktenīgs,
Šīs sajūtas bija izškirīgas.
Šī vizija man jau nedēļu bija galvā,
Ta bija kā pareģojums par vakardienu,
par šo rītu,
Par rītdienu.
Šis bija un ir saules sākumpunkts !

1.pavedināšana

1

(klusuma pavedināšana)


bija klusums un mūzika sita, savas, 7 minūtes beigas, 
notika kas? 
klusss čuksts 
pieskāriens
skūpsts.
smaids.
laime.
… un skūpsti kas sekoja skūpstiem līdz dziesmas izskaņai…..

7.stāsts

O she’s only 17 … 
skan galvā, nezinu kur no manas galvas ir aizbēdzis prāts…. 

Ārā spīd saule un man galvā vēl ir mazs reibums no vakardienas,
tramvajs, sarunas, alfa, Tiger, Jysk, tiger, sarunas tramvajs, pārtika miegs, morāle, atziņas - naudas patēriņš un pie materiālām vērtībām tiek pielikts kārtējais krustiņš !

"Cilvēkam ap sevi vajag rinķī skaitas lietas, jo tās nosaka viņā gaumi, bet cilvēka gaume nosaka to, kas viņš tāds ir !"…. apmēram tā izklausījās galvenā šīs dienas atziņa.
Nav svarīgi kas un kā tiek darīts cilvēka dzīvē jo tam visam īstenībā nav nekadas nozimes jo musdienās nevienu nepis vairs pagātne un vienmēr cilvēkiem vajag vērsties tikai nākotnē ! jo tieši nākotne būs tā kas beigu beigās parādīs kas tu esi !

Filma+ miegs, miegs + filma un pirmie KEPSĪ un PoLUNDRAS izskan dzīvoklī, bija 5 no rīta un ar smaidu sejā tika malkota tēja un smēķētas cigaretes, bet joprojām starp smaidiem un sarunām bijā tāds kā minimāls mulsums jūtams, bija jūtams kautkas … ai es nezinu kas, bet prieks agra rudens rīta, tāda sajūta bija ļoti patīkama. Ir diena, citi vēl guļ, citi jau ir augšā, fonā mums skanēja baznīcu zvani un izejot saulē bija tāda sajūta ka tā manas acis izdedzinās, bet man nebija iebildumi, man nemaz nebija iebildumi.

Vakarnakt satiktie paziņas un mūsu kopīgās sarunas vēljoprojām iepricina mani, sen neredzēti draugi un viņu dzīves uzskati mani arī ļoti iepriecina - Lelde paldies par 3 foršiem vakariem, manā pelēkajā ikdienā! , Arnold paldies par jautriem jokiem pie HHC ieejas un gejīgiem priekiem arī tur pat!, Zelma paldies par jauko kompāniju mājup ceļā un paldies Kartona vikingiem jo viņi ir vnk awesome !

3. announcement

1

O.C.

On a coast of Riga, on a Left side of Daugava.
A man was speaking straight about the truth !
People were cheering and making noise that none could make it silent !
The heat of burning fire was strong - even 50 meters away.
The heat in Latvian hearts was burned with so much bigger fire than ever in last few years !
The song, the song was powerful and great that everybody stud up !
Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot