Krauklis Nevienam Neraksta

Part 098

Tavs kodols. Tas reiz kļūs par manējo, jo tā tam vnk ir jānotiek. 

Tavs lietus, tavs lietus ir svarīgs man un tieši tāpēc es tev ļauju - es ļauju, lai tas līst pār mani. Lai manas drēbes mirkst tavās asarās… lai tās mirkst tavās atmiņās, manas pārdomās un mūsu padomos …. 

Es uzklausīšu tavus vaidus kā mūziku savās puskurlajās ausīs. Jo man tas būs svarīgi - likt tev justies labi. Tu biji man narkotika no kuras es nespēju atteikties, pret kuru nelīdz neviena atturība un no, kuras man tikt vaļā nepalīdzēs neviena atbalsta grupa, neviens cilvēks, neviena pasaules laicīgā lieta, vai dzīve pēc nāves …. 

Tu esi mans Prometejs. Tu- mans titāns, kas manī iededz uguni, kaut arī tas tev pašai dažreiz rada sāpes. Tu kautvai negribot, bet vnm biji man blakus un es to novertēju. Tu sniedz man atbalstu.

"Es nožēloju tevi !!!" Tu kliedzi. "Tu iznīcini mani.." tu jau čukstēji, jo tavas balss skaļumu atkal nomāca asaras un tavas acis vairs nemirdzēja kā agrāk, tu mani izspiedi no sevis. Tu mani ienīdi un mīlēji, tāpat kā bieži to biju darījis es…. 

Ja es tagad skatītotos spogulīt tad es neredzētu par ko es kļuvis, bet tu gan man redzētu cauri itkā no manis nebūtu nekas cits palicis kā kails skelets kam cauri var redzēt nemaz nepiepūlot acis un smadzenes…. Tikai izmantojot savu sirdi, izmantojot manējo !!! 

Es triecu dūri pret sevi cenšoties garīgās sāpes nomainīt pret fiziskām, jo tas man likās, ka ir vienīgais veids kā attīstīt sevi, kā kļūt nobriedušākam … 

;

"No pelniem vienīgais, kas piecelsies būs pelni !" (cvcv)

;

To apjautis es sapratu, ka nav jēgas turpināt un šīs spēlītes ir jābeidz. Pelnos nekad neradīsies uguns. Jo tā jau dzisusi. Pelnos nekad vairs nedegs mūsu liesma. Pat tad, ja mēs tiem metīsim klāt jaunas pagales, tā vairs nekad nedegs tā kā, tā dega agrāk, nekad tā vairs nebūs ilga. 

Noprast neizbēgamo ir trakāk, nekā sastapt to pēkšņi, jo tad tu zini, ka tas tuvojas un tu tiec pildīts ar bailēm.

HUIŅA

ASINIS

SĀPES

NETĪRĪBA

MŪSDIENU NOLEMTĪBA

Vienīgā dzīves patiesība ir Nolemtība.

Es rakstīšu ko depresīvu, tikai tāpēc ka es to daru, es nerakstu ar domu - “Man tagad vajag uzrakstīt par to un to.” Es apsēžos un ļauju lai tinte, vai datora taustiņi vada manus pirkstus, nevis mans prāts …. 

Kad es biju mazs, es spēlējos ar rotaļlietām, bet tagad es pieaugu un sāku spēlēties ar cilvēku jūtām……

showslow:

- Andy Warhol

Skaistums ir visā… ar sāpēs un ciešanās !

4. announcement

1

Viņām vienmēr ir vēsi, kaut arī viņu ķermeņi ir karsti.

Viņiem vienmēr ir karsti, kaut arī viņi ir vēsi.

Viņam vienmēr ir aukstas kājas un viņas par to noteikti pateiks.

Viņiem vienmēr par to būs vienalga.

Viņām bus mitras lūpas.

Viņiem tas patiks.

10. stāsts

Pašaizdegšanās 509. kabinetā

Cik jauki pamosties no rīta un smaržot mazliet pēc šampānieša, mazliet pēc vīna, ļoti pēc cigaretēm,

ļoti pēc sievietes….

Caur veco kreklus, kas viņai bija mugurā varēja just kā sitas viņas sirds. Patīkami just kā otra cilvēka ķāermenis apvijas ap tevi- cenšas tev piespiest sev tuvāk- viņs nodomāja.

siltums, siltums, karsti

Tās sarkanie mati slīdēja pār viņa ādu un man radās sajūta, ka pār ķemeni pārskrien miljons mazu skudriņu.

Viņs nodrebēja, viņā valdīja sieviškīgs uztraukums, kā tādai jaunai skuķei.

Varbū tu vismaz šoreiz vari ļaut man uzvarēt?, klusumā izčukstēts jautājums, kas paliek bez atbildes, jo smiekli piepilda istabu.

Viņas smiekli bija kānarkotika manām ausīm.

Viņās miesa, AI - labāk nemaz nerunāt par to.

Kad rīta gaisma sāka pieteikt savas pirmās vēsmas - smaids vērās smaidā, rokas sakļāvās un apskāviens bija silts, silts, karsts.

Starp nopūtu un skaņu mirkļiem skatieni gandrīz nekad nesavijās, likās dīvaini, jo pieradums viņu bija mācījis ka viņas skatiens in vajadzīgs, pieradums prātā un porās kliedza pēc skatiena. Pieradums caur porām spieda vēlmi pēc ielūkošanas otra dvēselē.

Tajos brīžos sarunas ir liekas, tādos brīžos pat redze ir lieka, jo sajūtu uzplūdos un rietos cilvēks aizmirst par standartizētiem parametriem un prasībām.

Kaut gan skatiens tika standartizēts.

9.stāsts

1

Viņa….

Šī nakts nekad nav ekstistējusi…..

Un es pat neredzēju kā viņa aiziet. Viņa bija kā ēna, ēna kas pazūd salei raidot savus pirmos starus pret mums. Viņa bija kā ēna, kas apņēmusi mani, bet es vienkārši turpināju eksistēt. Es turpināju izbaudīt šo mirkli pēdējo, šo nakti, kas nekad nav eksistējusi citiem, bet tikai mums. Es eksistēju viņai, tāpat kā viņa eksistēja man, es iekāroju viņu un viņa mani.

Bet mēs nekad vairs nebūsim kopā!

Pastaiga un saruna, kas ievilkās līdz rītam un lika mums atkal vienam otru skūpstīt un sniegt vienam otra glāstus. Paslēpes no cilvēces un vēja, kādā kāpnutelpā kāda kaktā kur mūs, no viena uz otru aprija ēnas. Mani viņējā un viņas mani.

"Es te nekad neesmu bijusi." viņa čukstēja man ausī un vēroja kā mostas pilsēta un logos parādas rīta pirmās gaismas un agrie rīta putni steidzas uz darbu tai pašā laikā….

Kāds mūs pārtrauc, kāds mūs uztrauc.

Sēžam, viņas galva uz mana pleca un ar dzērāju un paklīdeņu smaku fonā, mēs atkal bijām kā viens vesels.

Man tu pietrūc, atskanēja atbalss klusumā- man tu arī skanēja turpinājums.

Es devos prom, viņa arī - no savām jūtām, no sevis un no nakts, kas nekad nav eksitējusi- pretī jaunas dzīves rītam.

Viņa bija kā ēna, kas pazuda līdz ar saules pirmajiem stariem.

Ja man viņa pietrūkst - man tās nakts fūrija- bet sirdī ir miers, vēl neredzēts miers, kas klusi ik pa laikam izsauc viņas vārdu …

Un tā mēs vairs netikāmies….

8.stāsts

Nedēļu veca vīzija par vakardienas rītdienu.

Bija miglains rīts un pulkstenis jau sita savu sesto stundu. 
Mēs bijām kā no mājām izmesti, mēs bijām bērni. 
Pusnakti pārcietuši. 
Pārcietuši naksnīgo karu starp prātu un sirdi un atgriezušies saules sākumpunktā. 
Sirds netīra, prāts apjucis. starp cilvēkiem, kas steidzās savās rīta gaitās, mēs pazudām. 
No mūsu bērnības nevainīguma bija nomirušas visas pēdējās paliekas, jo, kad divi kaili miesas gabali saskaras, tad jebkāda veida nevainība mirst. 
Tā mirst, smilkstot pēc elpas, pēc dzīves, pēc atdzimšanas. 
Bet tai nekad vairs nebija lemts atdzimt. 
Tā bija aizgājusi nebūtībā. 
Tagad bijām palikuši tikai mēs, mazliet saules un ļaudis aiz loga. 
Godīgi sakot, man viņus bija žēl, jo tie neredzēja to, ko redzēju es - katru elpas vilcienu, katru plaksta raustīšanos un ķermeņa trīsas, tie nejuta to, ko jutu es, jo savā ikdienas steigā tie bija aizmirsuši, , kas ir laime - tā nav nauda, ne arī darbs, bet gan iespēja, iespēja nonākt saules sākumpunktā.

Man uz brīdi uz rokām parādījās zosāda, mazliet tirpums.
Viņas siltums mani sildīja vairāk nekā saule un es biju gatavs.
Gatavs tur gulēt un nekad vairs necelties no šī gultas, no šiem palagiem un
no viņas apskāvieniem.
Laime šobrīd likās tik abstrakts jēdziens, ka man bija bail tās.
100% zināju tikai  vienu,
es zināju tikai viņu,
es zināju ka dēļ viņas
es ar smaidu sejā vienmēr atgriezīšos saules sākumpunktā !
Sāka skanēt telefons un melodija likās tik sirdi mierinošā,
likās ka laiks vairs neeksistē, mūzikā pluss ieelpa radīja tā kā aizmirstības effektu.

Šis brīdis bija liktenīgs,
Šīs sajūtas bija izškirīgas.
Šī vizija man jau nedēļu bija galvā,
Ta bija kā pareģojums par vakardienu,
par šo rītu,
Par rītdienu.
Šis bija un ir saules sākumpunkts !

1.pavedināšana

1

(klusuma pavedināšana)


bija klusums un mūzika sita, savas, 7 minūtes beigas, 
notika kas? 
klusss čuksts 
pieskāriens
skūpsts.
smaids.
laime.
… un skūpsti kas sekoja skūpstiem līdz dziesmas izskaņai…..

7.stāsts

O she’s only 17 … 
skan galvā, nezinu kur no manas galvas ir aizbēdzis prāts…. 

Ārā spīd saule un man galvā vēl ir mazs reibums no vakardienas,
tramvajs, sarunas, alfa, Tiger, Jysk, tiger, sarunas tramvajs, pārtika miegs, morāle, atziņas - naudas patēriņš un pie materiālām vērtībām tiek pielikts kārtējais krustiņš !

"Cilvēkam ap sevi vajag rinķī skaitas lietas, jo tās nosaka viņā gaumi, bet cilvēka gaume nosaka to, kas viņš tāds ir !"…. apmēram tā izklausījās galvenā šīs dienas atziņa.
Nav svarīgi kas un kā tiek darīts cilvēka dzīvē jo tam visam īstenībā nav nekadas nozimes jo musdienās nevienu nepis vairs pagātne un vienmēr cilvēkiem vajag vērsties tikai nākotnē ! jo tieši nākotne būs tā kas beigu beigās parādīs kas tu esi !

Filma+ miegs, miegs + filma un pirmie KEPSĪ un PoLUNDRAS izskan dzīvoklī, bija 5 no rīta un ar smaidu sejā tika malkota tēja un smēķētas cigaretes, bet joprojām starp smaidiem un sarunām bijā tāds kā minimāls mulsums jūtams, bija jūtams kautkas … ai es nezinu kas, bet prieks agra rudens rīta, tāda sajūta bija ļoti patīkama. Ir diena, citi vēl guļ, citi jau ir augšā, fonā mums skanēja baznīcu zvani un izejot saulē bija tāda sajūta ka tā manas acis izdedzinās, bet man nebija iebildumi, man nemaz nebija iebildumi.

Vakarnakt satiktie paziņas un mūsu kopīgās sarunas vēljoprojām iepricina mani, sen neredzēti draugi un viņu dzīves uzskati mani arī ļoti iepriecina - Lelde paldies par 3 foršiem vakariem, manā pelēkajā ikdienā! , Arnold paldies par jautriem jokiem pie HHC ieejas un gejīgiem priekiem arī tur pat!, Zelma paldies par jauko kompāniju mājup ceļā un paldies Kartona vikingiem jo viņi ir vnk awesome !

3. announcement

1

O.C.

On a coast of Riga, on a Left side of Daugava.
A man was speaking straight about the truth !
People were cheering and making noise that none could make it silent !
The heat of burning fire was strong - even 50 meters away.
The heat in Latvian hearts was burned with so much bigger fire than ever in last few years !
The song, the song was powerful and great that everybody stud up !

6.stāsts

Māju/Māņu sajūta

No rīta pamodos un devos uz lekciju (īstenībā uz KD labošanu)… Autobus kā vienmēr pārpildīts un gaisa trūkums sāk redīt tādu nospiestības sajūtu, ka jūtu ka kakls kliedz pēc kautkā dzerama.
Pārrakstīšana neveicās īpaši labi, vismaz man tā liekas.
Atkal sabiedriskais - šoreiz tramvajs un izkāpis tramvaja galapunktā ievelku elpu un mani sāk pārņemt kāda sajūta, sajūta ko sākumā nemāku noraksturot….

Dodos uz Kronvaldaparku un sēžu koku paēnā, lasu “Mockingjay”, kas ir 3šā daļa “The Hunger Games”
vēl galvā skan grāmatas pēdējās rindiņas:

" Man vajag pieneni pavasarī. Koši dzeltenu, kas nozīmē atdzimšanu, nevis iznīcību.
Solījumu, ka dzīve turpināsies, lai cik smagi būtu zaudējumi. 
Ka viss var atkal būt labi. 
Un tāpēc tad, kad dzirdu čukstu:
Tu mani mīli? - Īstenība vai izdoma?, 
es atbildu: - Īstenība. “

Appēdu divas bulciņas un padzeros, kamēr veicu pastaigu pa parku un saprotu ka mana sajūta ir MĀJU sajūta, sajūtu ko nebiju sen jutis- noteikti jau kādu gadu !
Un vēl es tapu atskārtis ka mani murgi vairs nav mani- ti ir pārgājuši kādam citam laikam, jo es neraujos augšā naktī- sviedros un bailēs… Es guļu mierīgāk par mierīgu un tas mani uztrauc, jo liek domāt par Māņu sajūtām, ka itkā dzīve mani būtu apmānījusi un ievīstīju šajā mierā un itkā Laimē.
"Take my eyes, make them Yours
Take my heart, make it Yours
You are the giver, creator, destroyer
Mold me, make me, shape me
Cause I want to run ’til my feet grow tired
Carry me, carry me home”

Atkal man galvā ir pārāk daudz domu un es nespēju atškirt kuras ir īstas un kuras tikai maldi… 



Cerams, ka ar laiku es dabūšu savu galvu skaidrība !!!

5.stāsts

1

Piebraucu.
Zvanu, zvanu un atkal zvanu, bet neviens neatbild.
Pāreju pāri pļavai un stāvu pie sētas- gaidot, jo beidzot esmu atbildēts !

Sāka skanēt dziesma, kuru es nebiju dzirdējis jau kādu laiku

"Such a lonely day
And it’s mine
The most loneliest day of my life”

…un tad es pamanīju viņu.
Sākumā domāju ka es viņu jaucu ar kādu citu, bet nē kad viņa bija beigusi skriet un pagrizās lai paskatītos vai kāds ir atnācis kopā ar viņu, es redzēju ka tā ir viņa !
Zinot katru rindiņu dziesmā es redzēju, ka laiks viņu nav samaitājis un viņā vēljoprojām ir dvēseliska tīrību, kuru es pirmo reizi tā pa īstam pamanīju kad viņa man priekšā lasīja savu dzeju par to kā cilvēkiem vajadzētu pārtraukt valkāt maskas un būt atklātiem un patiesiem….
Jā dvēseliskā tīrība bija redzama katrā tās kustībā, katrā dziesmas zilbē un katrā izsaucienā kad viņa tai dziedāja līdzi … 
"And if you go, I wanna go with you
And if you die, I wanna die with you

Take your hand and walk away”

-Likās, ka uz brīdi ir apstājies laiks, jo manas personiskās atmiņas sāka mīties ar fantāziju un pats trakākais ir tas, ka ne šī dziesma ne redzētais nepamet manu galvu jau 3šo dienu !
- Atceros, kāviņas acīs varēja redzēt asaras, kad es viņāi nolāsīju savu dzeju un manās arīkad biju dzirdējis viņējo ! 
Bet es tagad domāju vai tā ir reāla atmiņa vai mana fantāzija ?

Attopos, stāvu pļavā runāju ar Bruģi, gaidītie bedzot nāk un mēs dodamies prom.
Jau 3šo dienu es dodos no tās vietas prom, bet nespēju 
Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot