Krauklis Nevienam Neraksta

Es izaugu no sūnām… Ja es pagātnē būtu zinājis, ko zinu nākotnē.

Es sapņoju, beidzot pa ilgiem laikiem, es sapņoju. Es redzēju tumsu, nezināmi nomierinošu. Es redzēju kā gaisā parādās spīguļi - tie tuvojas man. Tuvāk varēja jau apjaust to detaļas. Tas bija medūzas, kas lēni slidēja caur tumsu. Es sapņoju par medūzām ,kas peldēja tumsā un lēnām un liegi mainīja savu krāsu. Es biju mežā, virs kura lēni lidoja valis, to ieskāva dimanti. Mežs ar savu burvību lēnām vilka mani dziļāk biezoknī. Es sapņoju, ka klejoju pa tundru virs kuras planēja dimantu valis.

Čūska.

Čūska sava prāta trakumā ēda pati sevi, savus indīgos zobus cirstdama savā astē. Ar katru kodienu apkārtne kļuva drūmāka un es redzēju kā valis sāka lēni pikēt aizvien, aizvien uz leju. Medūzu dimensija apstājas laiks. Tas vairs nepeldēja, bet krāsas, vēl lēni centās mainīt toņus. Tas bija iestrēgušas, bezdievīgā laika cilpā.

Un atkal čūska iekodās sevi. Valis jau skāra pirmos priežu galus.  Es kliedzu uz čūsku, lai tā beidz. Un, lai kā es censtos aizstiepties līdz tai kāds nezināms spēks mani atturēja. Un tā es nespēdams pakustēties noskatījos ka lēnām brūk man apkārt esošā pasaule. Valis skaļi vaidēdams pāri tālēm lauza kokus un plēsa savu biezo ādu. Medūzas vairs nebija - tikai tumsa. Man sāka plaisāt āda. Un sāpes bija neizturamas. Čūska tikai turpināja sevi ēst, bet valis, kura vēders jau vnk šļūca pa zemi un iznīcināja visu savā ceļa, vairs pat nespēja vaidēt. Tas bija līķis, vienkārši kustējās inerces virzīts. Man auga ārā rokas- no jauna. Un acis manas mētājās zemē, to vietā man bija jaunas, vecās izspiedušas no to vietām- tās mirdzēja zeltā, un jūras krāsās. Cilvēciskas skaņas vairs nespēdams izdod, es gulēju zemē sarāvies embrijā un mokoties sāpēs - Salauztā seja lobījās nost no manas jaunās dzīvnieciskās puses, kas bija atradusi savu ceļu šajā dimensijā no citas. Es kā cilvēks biju miris. 

Sirds vietā man bija medūzas, kas lēni mainīja krāsu uz katru stundas laika sitienu un prāta domu apmaiņu. Roku un kāju vietā man bija man bija ķetnas, kas spēja skriet ātrāk par vēju un straujāk par jebkuru upi pasaulē. 

 

Segts ar garu spalvu. Ruds. Kūmiņš. Lapsa. Maita. Melis. Krāpnieks. 

Ar viltīgu, dzīvniecisku smaidu es smējos tagad par čūskas nāvi, par vaļa iznīcību un visu ko tie bija paņēmuši sev līdz šajā postažā.

Es skrēju pretī saulrietam.

Ar viltīgu smaidu.

Es pamodos. Es biju piedzimis no jauna.

from Wooden Heart Poems

1

We’re all born to broken people on their most honest day of living 
and since that first breath… We’ll need grace that we’ve never given 
I’ve been haunted by standard red devils and white ghosts 
and it’s not only when these eyes are closed 
these lies are ropes that I tie down in my stomach, 
but they hold this ship together tossed like leaves in this weather 
and my dreams are sails that I point towards my true north, 
stretched thin over my rib bones, and pray that it gets better 
but it won’t won’t, at least I don’t believe it will… 
so I’ve built a wooden heart inside this iron ship, 
to sail these blood red seas and find your coasts. 
don’t let these waves wash away your hopes 
this war-ship is sinking, and I still believe in anchors 
pulling fist fulls of rotten wood from my heart, I still believe in saviors 
but I know that we are all made out of shipwrecks, every single board 
washed and bound like crooked teeth on these rocky shores 
so come on and let’s wash each other with tears of joy and tears of grief 
and fold our lives like crashing waves and run up on this beach 
come on and sew us together, tattered rags stained forever 
we only have what we remember 

I am the barely living son of a woman and man who barely made it 
but we’re making it taped together on borrowed crutches and new starts 
we all have the same holes in our hearts… 
everything falls apart at the exact same time 
that it all comes together perfectly for the next step 
but my fear is this prison… that I keep locked below the main deck 
I keep a key under my pillow, it’s quiet and it’s hidden 
and my hopes are weapons that I’m still learning how to use right 
but they’re heavy and I’m awkward…always running out of fight 
so I’ve carved a wooden heart, put it in this sinking ship 
hoping it would help me float for just a few more weeks 
because I am made out of shipwrecks, every twisted beam 
lost and found like you and me scattered out on the sea 
so come on let’s wash each other with tears of joy and tears of grief 
and fold our lives like crashing waves and run up on this beach 
come on and sew us together, just some tattered rags stained forever 
we only have what we remember 

My throat it still tastes like house fire and salt water 
I wear this tide like loose skin, rock me to sea 
if we hold on tight we’ll hold each other together 
and not just be some fools rushing to die in our sleep 
all these machines will rust I promise, but we’ll still be electric 
shocking each other back to life 
Your hand in mine, my fingers in your veins connected 
our bones grown together inside 
our hands entwined, your fingers in my veins braided 
our spines grown stronger in time 
because are church is made out of shipwrecks 
from every hull these rocks have claimed 
but we pick ourselves up, and try and grow better through the change 
so come on yall and let’s wash each other with tears of joy and tears of grief 
and fold our lives like crashing waves and run up on this beach 
come on and sew us together, were just tattered rags stained forever 
we only have what we remember


smaids.zvirbulis

Laiks, laiks spēj izteikt visu un tajā pašā mirklī neko … Laiks ir vienīgā īstā lieta ko mēs varam pazaudēt, tāpēc tas arī ir vienīgais ar ko vajag apieties prātīgi. ES nez pēdējās dienās man vnk ir liels prieks un liekas ka laiks skrien bez apstājas, kā arī tas patiesībā ir, bet man prieks - par draugu veiksmēm, par gulēšanu uz grīdas smaidot pret giestiem, par izpalīdzēšanu, par nesautīgu naudas tērēšanu, par smaidiem, ko saņem no citiem palīdzot.

Par smiekliem, kas skan no blakus izstabas. Par smaidiem, ko es uzsmaidu citiem. Par dziesmām, par sarunām, par satikšanos, par negaidītu draudzību. 

Par tevi.

Par visiem un visu …. Par lietu, kas līst.

Ai nolāpītas pozitīvisms - nekad nebeidzies !!! 

Jūtos kā smaidošs zvirbulis !

smilling sparrow

Shipwrecks

2

I was like a dream that never happened,

I was like scream that never had a voice.

If i have chance - i would choose,

To fly, to get away, to be in a wave of you … 

When you take your masks of - i know,

Now you are true to me,

Like body that have lost it all. 

.

I was like ruined castle that can’t be built again,

Like a rock that is sleeping in the deep see.

You lifted me up like a dream, 

Like the spine lifts up everyone

You are the one, the one, the one for me ..

please be my machine,

that drives me true the roads of life.

.

You were like a dream that never happened,

You were like scream that never had a voice.

If you have chance - please choose me…

Smaidu rosinošas sapņu tenkas

1

Es dzirdēju kā tu mani sauc,

Es sajutu ka tu mani mēness ratos liec.

Un tu brauc un tu kur brauc,

Kur mūsu sapņi mūs …

 .  

Mēs uzkāpām uz debesu ceļa,

Pieskārāmies zvaigznēm un veļiem.

Mēs mīlējāmies apspīdēti,

Saules tumsas ievīstīti.

Mūsu grēki izpirka mūs,

Nevis mēs tos.

Mūsu lomas izspēlēja mūs,

Ne mēs vairs tās.

 .

Dzirdēju kā tu manu vārdu sauc

Tāluma savos Mēness ratos.

Es centos, lai neaizmirstas,

Kā tu savu pieri smaidā rauc…

Noņemot maskas viens otra priekšā,

Mēs pastūmām malā mākoņus.

Gan melnus, gan baltus.

 .

Pacēlām karogus mastā,

Mēs vairs nedosimies debesmalas krastā.

Tikai turpmāk viss, kas bijis,

Ir smaidu rosinošas sapņu tenkas…

***

5

Es noslēpos,

Kaut kur - Uz tavas

Dvēseles robežas.

Bet tu sauci - Nāc ārā

neslēpies.

Un es kā muļķis,

Ar viltīgu smaidu - Sekoju tev.

Uz debesīm, uz pekli.

/Kra/

Rudens depresija

5

Un mierīgi tika likti soļi. Vientulībā viņš bija klīdis riņķī jau vairākas stundas. Zem kājām nebija redzama zeme, jo katrs liktais solis pazuda līdz potītei putekļos … Viss riņķī bija tāda kā migla, kas neļāva redzēt tālāk par pāris metriem. Viss apkārt nebija, ne tumšs, ne gaišs. Drīzāk apkārtējo vidi varēja dēvēt kā apmaldīšanos meža putekļos. Kad viss ir mazliet dzeltenīgos toņos un zaļganās ēnās. Ik pa brīdim varēja redzēt kaut kur netālu slīdot ēnas, kas nebija sasniedzamas. Un bija dzirdami čuksti, citreiz izteikta murmināšana, citreiz divu indivīdu sarunas. Sirds ritms palīdzēja uzturēt laika kontroli, bet dvēseles netīrība prāta strādāšanu.

Nezāles nekad nav bijušas tik skaistas.

2

To bieži dēvē pa Sarkano planētu. Tās diametrs ir gandrīz 7000 km, kas ir divas reizes mazāks nekā planētai Zeme. Marss ir ceturtā planēta Saules sistēmā. Tā ir neapdzīvota. Nesen uz šīs sarkanās planētas tika nosēdināts izpētes rovers, kas pēta akmeņus un planētas virsmu. 

Kāpēc es domāju par šo planētu? Mašīna bija iekļāvusies satiksmē, un viegli slīdēja pa assvaltēto ceļu. Itkā viss bija kārtībā, viss manā galvā likās normāli, bet tomēr taja pašā brīdī bija vēlme izlekt no šīs braucošās mašīnas ar visām savām sarkanajām planētām galvā.

Uz Marsa nav ūdens, bet mašīnai aiz loga lija lietus. 

Uz Marsa nav elpojama gaisa, bet es sev veltīto skābekli atjaucu ar tabakas dūmiem.

Vai tev viss kartībā? - Jā, es nočukstēju… 

Es meloju, es meloju un neskatījos acīs, jo negribējās melot tieši sejā.

Es gribētu nokļūt uz marsa un apmaldīties, pazust no visa un visiem…

Mūzika, lietus, atmiņas, domas par nākotni, domas par Marsu. Es došos kautkad uz Marsu, es došos uz marsu, lai aizmirstu visu, kas traucē manai galvai, es došos uz Marsu, lai būtu viens, lai iemācītos novērtēt to un tos, kas man ir riņķī.

Es došos uz Marsu, jau šonakt, jau šonakt savos sapņos. Es došos gulēt blakus kādam, kas būš karsts kā ugunīgas ogles, ogles kuras ir sarkanas kā Marsa smiltis.

Cerams, ka pamostoties, es novērtēšu, es smaidīšu un lietus vairs nelīs ….

Vienīgais, ko vajag rakstniekam ir mīlestība, tik vien. Mūzas, kas tam saldas dziesmas tik dzied. Vilšanos, kas sāpina un cilvēkus, kas piedod…

Part 098

Tavs kodols. Tas reiz kļūs par manējo, jo tā tam vnk ir jānotiek. 

Tavs lietus, tavs lietus ir svarīgs man un tieši tāpēc es tev ļauju - es ļauju, lai tas līst pār mani. Lai manas drēbes mirkst tavās asarās… lai tās mirkst tavās atmiņās, manas pārdomās un mūsu padomos …. 

Es uzklausīšu tavus vaidus kā mūziku savās puskurlajās ausīs. Jo man tas būs svarīgi - likt tev justies labi. Tu biji man narkotika no kuras es nespēju atteikties, pret kuru nelīdz neviena atturība un no, kuras man tikt vaļā nepalīdzēs neviena atbalsta grupa, neviens cilvēks, neviena pasaules laicīgā lieta, vai dzīve pēc nāves …. 

Tu esi mans Prometejs. Tu- mans titāns, kas manī iededz uguni, kaut arī tas tev pašai dažreiz rada sāpes. Tu kautvai negribot, bet vnm biji man blakus un es to novertēju. Tu sniedz man atbalstu.

"Es nožēloju tevi !!!" Tu kliedzi. "Tu iznīcini mani.." tu jau čukstēji, jo tavas balss skaļumu atkal nomāca asaras un tavas acis vairs nemirdzēja kā agrāk, tu mani izspiedi no sevis. Tu mani ienīdi un mīlēji, tāpat kā bieži to biju darījis es…. 

Ja es tagad skatītotos spogulīt tad es neredzētu par ko es kļuvis, bet tu gan man redzētu cauri itkā no manis nebūtu nekas cits palicis kā kails skelets kam cauri var redzēt nemaz nepiepūlot acis un smadzenes…. Tikai izmantojot savu sirdi, izmantojot manējo !!! 

Es triecu dūri pret sevi cenšoties garīgās sāpes nomainīt pret fiziskām, jo tas man likās, ka ir vienīgais veids kā attīstīt sevi, kā kļūt nobriedušākam … 

;

"No pelniem vienīgais, kas piecelsies būs pelni !" (cvcv)

;

To apjautis es sapratu, ka nav jēgas turpināt un šīs spēlītes ir jābeidz. Pelnos nekad neradīsies uguns. Jo tā jau dzisusi. Pelnos nekad vairs nedegs mūsu liesma. Pat tad, ja mēs tiem metīsim klāt jaunas pagales, tā vairs nekad nedegs tā kā, tā dega agrāk, nekad tā vairs nebūs ilga. 

Noprast neizbēgamo ir trakāk, nekā sastapt to pēkšņi, jo tad tu zini, ka tas tuvojas un tu tiec pildīts ar bailēm.

HUIŅA

ASINIS

SĀPES

NETĪRĪBA

MŪSDIENU NOLEMTĪBA

Vienīgā dzīves patiesība ir Nolemtība.

Es rakstīšu ko depresīvu, tikai tāpēc ka es to daru, es nerakstu ar domu - “Man tagad vajag uzrakstīt par to un to.” Es apsēžos un ļauju lai tinte, vai datora taustiņi vada manus pirkstus, nevis mans prāts …. 

Kad es biju mazs, es spēlējos ar rotaļlietām, bet tagad es pieaugu un sāku spēlēties ar cilvēku jūtām……

showslow:

- Andy Warhol

Skaistums ir visā… ar sāpēs un ciešanās !

Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot