Krauklis Nevienam Neraksta

es eju mājā ….

Smaids - muskuļu savikšanās.

Vaids - muskuļu atslābums. 

Auksti un nosaluši pirksti,

roku sakļaušanās - siltuma apmaiņa.

.

Tās bija tās naktis, kad tu nesaproti, kas ieiet tev mutē un kas tev nāk ārā no dirsas.

Apskāvieni, kas sekoja smaidiem un dūmu apdullinātās acis satikās savā starpā. Gļēvulībā rotātas lūpas izteica pavēli un ar drosmi pārņemtas acis vilka pārējo rumpi uz deju grīdas pusi. Mūzikas ritmi lika smadzenēm kustēties un kustēties ķermeņiem. Mūzikas notis lika kustēties mēlēm un kustēties rokām. Dūmu lieganais dullums lika elpot no viena otrā un domāt par nožēlu un visuma lielumu vienlaicīgi. 

Smiekli palēlinātā apmulsumā dodas no mēles un zobu sadarbības pie ausu spalviņu galiem vēstot par vakara noskaņu. Kā atbilde šim visam murgam ir kārējā mēles un zobu sadarbība… mēļu un mēļu sadarbība, melu un mēļu sadarbība.

Mēs sapināmies mezglā, mēs sapināmies viens otrā.

.

Mēļu un mezglu savīšanās, Mēļu un melu saplūšana.

Melu atrisināšana.

Es eju mājā…..

smaids.zvirbulis

Laiks, laiks spēj izteikt visu un tajā pašā mirklī neko … Laiks ir vienīgā īstā lieta ko mēs varam pazaudēt, tāpēc tas arī ir vienīgais ar ko vajag apieties prātīgi. ES nez pēdējās dienās man vnk ir liels prieks un liekas ka laiks skrien bez apstājas, kā arī tas patiesībā ir, bet man prieks - par draugu veiksmēm, par gulēšanu uz grīdas smaidot pret giestiem, par izpalīdzēšanu, par nesautīgu naudas tērēšanu, par smaidiem, ko saņem no citiem palīdzot.

Par smiekliem, kas skan no blakus izstabas. Par smaidiem, ko es uzsmaidu citiem. Par dziesmām, par sarunām, par satikšanos, par negaidītu draudzību. 

Par tevi.

Par visiem un visu …. Par lietu, kas līst.

Ai nolāpītas pozitīvisms - nekad nebeidzies !!! 

Jūtos kā smaidošs zvirbulis !

smilling sparrow

Smaidu rosinošas sapņu tenkas

1

Es dzirdēju kā tu mani sauc,

Es sajutu ka tu mani mēness ratos liec.

Un tu brauc un tu kur brauc,

Kur mūsu sapņi mūs …

 .  

Mēs uzkāpām uz debesu ceļa,

Pieskārāmies zvaigznēm un veļiem.

Mēs mīlējāmies apspīdēti,

Saules tumsas ievīstīti.

Mūsu grēki izpirka mūs,

Nevis mēs tos.

Mūsu lomas izspēlēja mūs,

Ne mēs vairs tās.

 .

Dzirdēju kā tu manu vārdu sauc

Tāluma savos Mēness ratos.

Es centos, lai neaizmirstas,

Kā tu savu pieri smaidā rauc…

Noņemot maskas viens otra priekšā,

Mēs pastūmām malā mākoņus.

Gan melnus, gan baltus.

 .

Pacēlām karogus mastā,

Mēs vairs nedosimies debesmalas krastā.

Tikai turpmāk viss, kas bijis,

Ir smaidu rosinošas sapņu tenkas…

Ashtray…

… “Pasauli var iedalīt divās daļās - Muļķos un Neliešos. Ja tu piedzimsti kā muļķis, tad kā muļķim jādzīvo, jo muļķīgs cilvēks ir tāds, kas muļķīgi uzvedas. Muļķim vienmēr arī rinķī būs muļķi. Un tā tie muļķi trīsies rinķī viens otram, turoties pie saviem muļķīgajiem uzskatiem, kamēr nelieši telojot muļkus ieņems savu vietu pasaulē. Tā tas muļķis dzīvos un dzīvos savu muļķīgo dzīvīti, līdz brīdim kamēr nomirs un tiks guldīts tādā muļķīgā kastē. Norakts muļķīgā bedrē… Bet nelieši jau sēdēs viņa mājās un pie viņa televizora… “

"Pasaulē ir tikai divu veidu cilvēki- Muļķi un Nelieši." …

***

5

Es noslēpos,

Kaut kur - Uz tavas

Dvēseles robežas.

Bet tu sauci - Nāc ārā

neslēpies.

Un es kā muļķis,

Ar viltīgu smaidu - Sekoju tev.

Uz debesīm, uz pekli.

/Kra/

Rudens depresija

5

Un mierīgi tika likti soļi. Vientulībā viņš bija klīdis riņķī jau vairākas stundas. Zem kājām nebija redzama zeme, jo katrs liktais solis pazuda līdz potītei putekļos … Viss riņķī bija tāda kā migla, kas neļāva redzēt tālāk par pāris metriem. Viss apkārt nebija, ne tumšs, ne gaišs. Drīzāk apkārtējo vidi varēja dēvēt kā apmaldīšanos meža putekļos. Kad viss ir mazliet dzeltenīgos toņos un zaļganās ēnās. Ik pa brīdim varēja redzēt kaut kur netālu slīdot ēnas, kas nebija sasniedzamas. Un bija dzirdami čuksti, citreiz izteikta murmināšana, citreiz divu indivīdu sarunas. Sirds ritms palīdzēja uzturēt laika kontroli, bet dvēseles netīrība prāta strādāšanu.

Vienīgais, ko vajag rakstniekam ir mīlestība, tik vien. Mūzas, kas tam saldas dziesmas tik dzied. Vilšanos, kas sāpina un cilvēkus, kas piedod…

Part 098

Tavs kodols. Tas reiz kļūs par manējo, jo tā tam vnk ir jānotiek. 

Tavs lietus, tavs lietus ir svarīgs man un tieši tāpēc es tev ļauju - es ļauju, lai tas līst pār mani. Lai manas drēbes mirkst tavās asarās… lai tās mirkst tavās atmiņās, manas pārdomās un mūsu padomos …. 

Es uzklausīšu tavus vaidus kā mūziku savās puskurlajās ausīs. Jo man tas būs svarīgi - likt tev justies labi. Tu biji man narkotika no kuras es nespēju atteikties, pret kuru nelīdz neviena atturība un no, kuras man tikt vaļā nepalīdzēs neviena atbalsta grupa, neviens cilvēks, neviena pasaules laicīgā lieta, vai dzīve pēc nāves …. 

Tu esi mans Prometejs. Tu- mans titāns, kas manī iededz uguni, kaut arī tas tev pašai dažreiz rada sāpes. Tu kautvai negribot, bet vnm biji man blakus un es to novertēju. Tu sniedz man atbalstu.

"Es nožēloju tevi !!!" Tu kliedzi. "Tu iznīcini mani.." tu jau čukstēji, jo tavas balss skaļumu atkal nomāca asaras un tavas acis vairs nemirdzēja kā agrāk, tu mani izspiedi no sevis. Tu mani ienīdi un mīlēji, tāpat kā bieži to biju darījis es…. 

Ja es tagad skatītotos spogulīt tad es neredzētu par ko es kļuvis, bet tu gan man redzētu cauri itkā no manis nebūtu nekas cits palicis kā kails skelets kam cauri var redzēt nemaz nepiepūlot acis un smadzenes…. Tikai izmantojot savu sirdi, izmantojot manējo !!! 

Es triecu dūri pret sevi cenšoties garīgās sāpes nomainīt pret fiziskām, jo tas man likās, ka ir vienīgais veids kā attīstīt sevi, kā kļūt nobriedušākam … 

;

"No pelniem vienīgais, kas piecelsies būs pelni !" (cvcv)

;

To apjautis es sapratu, ka nav jēgas turpināt un šīs spēlītes ir jābeidz. Pelnos nekad neradīsies uguns. Jo tā jau dzisusi. Pelnos nekad vairs nedegs mūsu liesma. Pat tad, ja mēs tiem metīsim klāt jaunas pagales, tā vairs nekad nedegs tā kā, tā dega agrāk, nekad tā vairs nebūs ilga. 

Noprast neizbēgamo ir trakāk, nekā sastapt to pēkšņi, jo tad tu zini, ka tas tuvojas un tu tiec pildīts ar bailēm.

HUIŅA

ASINIS

SĀPES

NETĪRĪBA

MŪSDIENU NOLEMTĪBA

Vienīgā dzīves patiesība ir Nolemtība.

Es rakstīšu ko depresīvu, tikai tāpēc ka es to daru, es nerakstu ar domu - “Man tagad vajag uzrakstīt par to un to.” Es apsēžos un ļauju lai tinte, vai datora taustiņi vada manus pirkstus, nevis mans prāts …. 

Kad es biju mazs, es spēlējos ar rotaļlietām, bet tagad es pieaugu un sāku spēlēties ar cilvēku jūtām……

showslow:

- Andy Warhol

Skaistums ir visā… ar sāpēs un ciešanās !

Un atkal paiet nedēļa

Saule,
rīts, mēs bijām iemiguši.
Kāds fonā kustējās- liegi, lai nepamodinātu tos divus,
kas puskaili gulēja un radīja apkārtējiem neizpratni. 
Pamodās viens, pamodās otrs. Roka, kas slīdēja pār viņas matiem viegli vēstot- nekur nav jāsteidzas, nekur nav jāiet, esi ar mani- tika nolaista līdz mugura un turpināja savu ceļu pār viņas muguru. Viņs bija laimīgs, viņi smaidīja. Cerība bija aususi, līdzīgi kā saule, kas katru rītu sāk savu ceļu un vienas puses uz otru.
Cerība bija vīrietī- viņs cerēja, ka tagad viss būs labi, ka viņa būs mūza, mīlestība, laime - viss. Pagāja diena, viena, tad otra. pagāja nedēļa.
Atkal rīts - atkal saule- atkal viņš un tikai viņa. Kads gribēja paskaidrojumus, kāds gribēja melot, bet viņiem bija vienalga - kaisle, deja, skūpsts, filma.
Aizmirstība no ikdienas. Bet galvenokārt smaids smaidā, prieks priekā, laime, kas kļūst laimīga. Atkal paiet nedēļa.
Sarunas un apjausma- viss ir lieliski. Ciemiņš ciemos, kur sākumā nebija cerēts. Diendusa gultā, kura spētu sarakstīt grāmatu.
Diensdusa, kas dzēš visas nākamās muļķīgās grāmatas nodaļas par jaunības trakulību. Apskāvieni. atkal smaidi.
Mosties- kāds čukstēja. Nemostos- kāds cits atbildēja.
Divu cilvēku likteņi, kas savijas kopā kā blakus esošu koku saknes. Divu cilvēku dvēseles, kas spēj runāt caur mūziku un skatieniem. Divas izsmēķētas cigaretes, kuras turpina kūpēt.
Divu cilvēku aizmirstība, kas spēj to dzīves pildīt vairāk kā miljoniem stāstu, vairāk kā miljoniem domu.
Nekas nav skaistāks par īsu un traģisku mīlas stāstu, bet nekas nav apburošāks, ja šis stāsts nebeidzas.
Vai šis stāsts beidzas ?

no Luīzes Kates nakts

4

Sveiks/a mani sauc Luīze Kate. Tas ka es jums stāstīšu šo stastu nenozīmē, ka es esmu īsta, esmu reāla. Tas ka es jums stāstu šo stāstu nenozīmē, ka tā beigās es būšu dzīva.

Reiz kāds bohēmijas autors rakstīja:

"Pasaulē labākā mācība ir mīlēt un tik mīlētam pretī." (Moulin Rouge)


Mana dzīve bija īsa - tikai viena nakts, viena nakts, kurā tika izdzīvota daļa manas, un vēl divu cilvēku dzīves. Šie divi cilvēki bija mani vecāki.

Viss sākās kā divu jauniešu mīlas stāsts - trausls, kaisles un mīlestības pildīts, kā mīlas stāsts, kuru mēdza, gan satricināt, gan saliedēt tam apkārt notikušie notikumi un apstākļi, un cilvēki - skauģi, neticīgie, meļi un melu atbalstītāji, jeb baumotāji.

Protams kā jau skaitā mīlas stāstā, tam nebija lemts būt mūžīgam un mani vecāki šķīrās, škīrās pirms vispār es biju parādījusies kopējā ainā. Škiršanās bija mana tēva ideja, jo viņa prāts ar viņu spēlējas kā kaķis ar peli- itkā mierīgajā ikdienā ieviešot šaubas un liekot priekšplānā atmiņas, skumjas atmiņas kurām jau sen vajadzēja būt pazudušām no visu galvām. Viņa prāts pats sevī sēja ideju par to, ka pagātnes kļūdas atkal gūs virsroku un viņam atkal sāpēs tāpāt kā sāpēja agrāk, un pat vēl trakāk. Kopš škiršanās bija pagājuši jau vairāki mēneši pa kuriem, mani vecāki tikai pāris reizes bija tikušies, jo kaut arī abi izlēma palikt tikai draugi, tie nespēja būt viens otram blakus, atkal nevēloties krist viens otra apskāvienos, skūpstos un palagos.

Kopš viņu pēdējas tikšanās jau bija pagājis ilgs laiks un katrs no viņīem bija dzirdējis kā otrs ir sācis jaunu dzīvi, jeb tā vismaz vēstija lietas viņiem riņķī - neatbildēti zvani, fotogrāfijas (jaunas un vecas), vecas dāvanas, kas apauga ar putekļiem. Atbalstītāju stāsti. Bet vienā dienā, mans tēvs, kādā pilsētā satika manas mātes ģimenes locekli, kas pēc īsas sarunas, piebilda: “Tev noteikti vajag viņu apciemot” - “Kāpēc”, man tēvs atjautāja - “Tāpēc, ka tev noteikti vajag viņu apciemot, jo tu pat nenojaut, kas īsti notiek viņas dzīvē…”

Noskaidrojis manas mātes patreizējo dzīvesvietu, viņs uzreiz tai zvanīja, bet telefons kārtējo reizi klusēja otrā galā, tāpat ka tas bija bieži jau darījis iepriekš, neskatotie uz to kurš kuram bija zvanījis. Tāpēc viņs vienkārši nolēma doties uz tam pateikto adresi.

Zvans pie durvīm - vienreiz, otreiz, trešo reizi. Klusums - laikam tur neviens nav- viņs nosprieda un vēlējas doties prom, kad pie durvīm, otrā pusē kāds jautāja - “Kas tur ir ?” Es, teica mans tēvs.

Atkal klusums, bet šoreiz to nogalināja durvju atvēršanas skaņa. Durvīs stāvēja mana māte, un mans tēvs viņu ieraugot centās apvaldīt asaras, bet viņam tas neizdevās, jo tur viņa stāvēja. Mazliet nogurusi, bet ar smaidu un mani, mani sev vēderā….

Jā, tas var likties nereāli, bet es nemaz neesmu īsta, jo manis vēl nemaz nav, es esmu tikai mana tēva prāta kārtējā spēlīte, es esmu Luīze Kate - meitene, kas nāk pie tevis, tavos sapņos tos padarot tik skaistus, ka negribas pamosties.

_______________________________________________________

Es pamodos, un tas bija mans sapnis - es sev jautāju- gaismā man visriņķī bija ļoti spoža. Ta bija kā vēstnesi ka beidzot ir pienākusi vasara, jo pat mani aizskari nespēja aizturēt to gaismu, kas gāzās iekšā pa lielajiem istabas logiem.

Itkā vēl pusaizmidzis es sāku lēnām griezties uz otriem sāniem, lai sejā nespīdētu gaisma, kad es sajutu, ka gultā neesmu viens. Mazliet sabijos, bet savu griezienu nepārtraucu- šajā mirklī likās ka viss notiek kā palēlinātā filmā.

Man acīs bija asaras - tur viņas gulēja, man sieva, mana meita, abas man blakus, tik klusas, tik mierīgas, tik skaistas. Mazā Luīze Kate meitene ar zilajām acīm un gaišajiem matiem un mana mūža mīlestība. Laikam jau mans sapnis bija tikai atmiņas.

Viņa pa miegam smaidīja, bet mazā Luīze Kate mazliet nodrebēja. Es tai sniedzu skūpstu uz pieres, lai kautkur viņa savā sapnī sajustu, ka mēs abi - viņas vecāki esma te pat blakus.

Es noglastīju savas sievas seju, un viņa teica, ka būtu laiks tākā celties, bet es negribēju, vēlējos, lai šis mirklis ilgst vēl mazliet un teicu, ka ši diena nekur nepazudīs- paguļam vēl.

////////////

Kā es aizvēru acis-tā es atkal pamodos, tikai šoreiz saule vairs nededzināja man seju, bija mazliet vēsi. Es grizos atkal uz otrim sāniem, lai apskautu savu sievu un meitu un sasildītos….

Bet es biju viens, es atskārtu, ka mans prāts atkal ar mani spēlē uz dvēseles notīm un kā viss nesen redzētais ir bijis viens skaists, jo skaists sapnis. Sapnis no kura es nekad negribu mosties- atkal asaras, šoreiz bēdu, ne prieka. vēsums. vientulības sajūtas. nožēla. Prāts itkā atskārtis, ko ir nodarījis savam saimniekam, centās ieviest kautkādu pamatoju, kautkādu nākotni, lai tā īpašnieks tomēr saņemtos un celtos no savas gutas. Bet man neparko negribējās celties, es gribēju atkal aizmigt un doties uz pasauli, kurā mēs bijā kopā, kurā bija vasara, kurā es biju laimīgs.


Vien prātā skanēja vārdi-

"Es gribētu, lai mēs būtu kā taureņi,

Kas dzīvo tikai trīs vasaras dienas.

Jo šīs trīs dienas mēs,

Idzīvotu daudz vairāk,

nekā 50 kopdzīves gadus.”

Nekas no tā nebija īsts, vai arī šis ir tikai kārtējais sapnis?

Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot