Sveiks/a mani sauc Luīze Kate. Tas ka es jums stāstīšu šo stastu nenozīmē, ka es esmu īsta, esmu reāla. Tas ka es jums stāstu šo stāstu nenozīmē, ka tā beigās es būšu dzīva.
Reiz kāds bohēmijas autors rakstīja:
“Pasaulē labākā mācība ir mīlēt un tik mīlētam pretī.” (Moulin Rouge)
Mana dzīve bija īsa - tikai viena nakts, viena nakts, kurā tika izdzīvota daļa manas, un vēl divu cilvēku dzīves. Šie divi cilvēki bija mani vecāki.
Viss sākās kā divu jauniešu mīlas stāsts - trausls, kaisles un mīlestības pildīts, kā mīlas stāsts, kuru mēdza, gan satricināt, gan saliedēt tam apkārt notikušie notikumi un apstākļi, un cilvēki - skauģi, neticīgie, meļi un melu atbalstītāji, jeb baumotāji.
Protams kā jau skaitā mīlas stāstā, tam nebija lemts būt mūžīgam un mani vecāki šķīrās, škīrās pirms vispār es biju parādījusies kopējā ainā. Škiršanās bija mana tēva ideja, jo viņa prāts ar viņu spēlējas kā kaķis ar peli- itkā mierīgajā ikdienā ieviešot šaubas un liekot priekšplānā atmiņas, skumjas atmiņas kurām jau sen vajadzēja būt pazudušām no visu galvām. Viņa prāts pats sevī sēja ideju par to, ka pagātnes kļūdas atkal gūs virsroku un viņam atkal sāpēs tāpāt kā sāpēja agrāk, un pat vēl trakāk. Kopš škiršanās bija pagājuši jau vairāki mēneši pa kuriem, mani vecāki tikai pāris reizes bija tikušies, jo kaut arī abi izlēma palikt tikai draugi, tie nespēja būt viens otram blakus, atkal nevēloties krist viens otra apskāvienos, skūpstos un palagos.
Kopš viņu pēdējas tikšanās jau bija pagājis ilgs laiks un katrs no viņīem bija dzirdējis kā otrs ir sācis jaunu dzīvi, jeb tā vismaz vēstija lietas viņiem riņķī - neatbildēti zvani, fotogrāfijas (jaunas un vecas), vecas dāvanas, kas apauga ar putekļiem. Atbalstītāju stāsti. Bet vienā dienā, mans tēvs, kādā pilsētā satika manas mātes ģimenes locekli, kas pēc īsas sarunas, piebilda: “Tev noteikti vajag viņu apciemot” - “Kāpēc”, man tēvs atjautāja - “Tāpēc, ka tev noteikti vajag viņu apciemot, jo tu pat nenojaut, kas īsti notiek viņas dzīvē…”
Noskaidrojis manas mātes patreizējo dzīvesvietu, viņs uzreiz tai zvanīja, bet telefons kārtējo reizi klusēja otrā galā, tāpat ka tas bija bieži jau darījis iepriekš, neskatotie uz to kurš kuram bija zvanījis. Tāpēc viņs vienkārši nolēma doties uz tam pateikto adresi.
Zvans pie durvīm - vienreiz, otreiz, trešo reizi. Klusums - laikam tur neviens nav- viņs nosprieda un vēlējas doties prom, kad pie durvīm, otrā pusē kāds jautāja - “Kas tur ir ?” Es, teica mans tēvs.
Atkal klusums, bet šoreiz to nogalināja durvju atvēršanas skaņa. Durvīs stāvēja mana māte, un mans tēvs viņu ieraugot centās apvaldīt asaras, bet viņam tas neizdevās, jo tur viņa stāvēja. Mazliet nogurusi, bet ar smaidu un mani, mani sev vēderā….
Jā, tas var likties nereāli, bet es nemaz neesmu īsta, jo manis vēl nemaz nav, es esmu tikai mana tēva prāta kārtējā spēlīte, es esmu Luīze Kate - meitene, kas nāk pie tevis, tavos sapņos tos padarot tik skaistus, ka negribas pamosties.
_______________________________________________________
Es pamodos, un tas bija mans sapnis - es sev jautāju- gaismā man visriņķī bija ļoti spoža. Ta bija kā vēstnesi ka beidzot ir pienākusi vasara, jo pat mani aizskari nespēja aizturēt to gaismu, kas gāzās iekšā pa lielajiem istabas logiem.
Itkā vēl pusaizmidzis es sāku lēnām griezties uz otriem sāniem, lai sejā nespīdētu gaisma, kad es sajutu, ka gultā neesmu viens. Mazliet sabijos, bet savu griezienu nepārtraucu- šajā mirklī likās ka viss notiek kā palēlinātā filmā.
Man acīs bija asaras - tur viņas gulēja, man sieva, mana meita, abas man blakus, tik klusas, tik mierīgas, tik skaistas. Mazā Luīze Kate meitene ar zilajām acīm un gaišajiem matiem un mana mūža mīlestība. Laikam jau mans sapnis bija tikai atmiņas.
Viņa pa miegam smaidīja, bet mazā Luīze Kate mazliet nodrebēja. Es tai sniedzu skūpstu uz pieres, lai kautkur viņa savā sapnī sajustu, ka mēs abi - viņas vecāki esma te pat blakus.
Es noglastīju savas sievas seju, un viņa teica, ka būtu laiks tākā celties, bet es negribēju, vēlējos, lai šis mirklis ilgst vēl mazliet un teicu, ka ši diena nekur nepazudīs- paguļam vēl.
////////////
Kā es aizvēru acis-tā es atkal pamodos, tikai šoreiz saule vairs nededzināja man seju, bija mazliet vēsi. Es grizos atkal uz otrim sāniem, lai apskautu savu sievu un meitu un sasildītos….
Bet es biju viens, es atskārtu, ka mans prāts atkal ar mani spēlē uz dvēseles notīm un kā viss nesen redzētais ir bijis viens skaists, jo skaists sapnis. Sapnis no kura es nekad negribu mosties- atkal asaras, šoreiz bēdu, ne prieka. vēsums. vientulības sajūtas. nožēla. Prāts itkā atskārtis, ko ir nodarījis savam saimniekam, centās ieviest kautkādu pamatoju, kautkādu nākotni, lai tā īpašnieks tomēr saņemtos un celtos no savas gutas. Bet man neparko negribējās celties, es gribēju atkal aizmigt un doties uz pasauli, kurā mēs bijā kopā, kurā bija vasara, kurā es biju laimīgs.
Vien prātā skanēja vārdi-
“Es gribētu, lai mēs būtu kā taureņi,
Kas dzīvo tikai trīs vasaras dienas.
Jo šīs trīs dienas mēs,
Idzīvotu daudz vairāk,
nekā 50 kopdzīves gadus.”
Nekas no tā nebija īsts, vai arī šis ir tikai kārtējais sapnis?
