Krauklis Nevienam Neraksta

Es izaugu no sūnām… Ja es pagātnē būtu zinājis, ko zinu nākotnē.

Es sapņoju, beidzot pa ilgiem laikiem, es sapņoju. Es redzēju tumsu, nezināmi nomierinošu. Es redzēju kā gaisā parādās spīguļi - tie tuvojas man. Tuvāk varēja jau apjaust to detaļas. Tas bija medūzas, kas lēni slidēja caur tumsu. Es sapņoju par medūzām ,kas peldēja tumsā un lēnām un liegi mainīja savu krāsu. Es biju mežā, virs kura lēni lidoja valis, to ieskāva dimanti. Mežs ar savu burvību lēnām vilka mani dziļāk biezoknī. Es sapņoju, ka klejoju pa tundru virs kuras planēja dimantu valis.

Čūska.

Čūska sava prāta trakumā ēda pati sevi, savus indīgos zobus cirstdama savā astē. Ar katru kodienu apkārtne kļuva drūmāka un es redzēju kā valis sāka lēni pikēt aizvien, aizvien uz leju. Medūzu dimensija apstājas laiks. Tas vairs nepeldēja, bet krāsas, vēl lēni centās mainīt toņus. Tas bija iestrēgušas, bezdievīgā laika cilpā.

Un atkal čūska iekodās sevi. Valis jau skāra pirmos priežu galus.  Es kliedzu uz čūsku, lai tā beidz. Un, lai kā es censtos aizstiepties līdz tai kāds nezināms spēks mani atturēja. Un tā es nespēdams pakustēties noskatījos ka lēnām brūk man apkārt esošā pasaule. Valis skaļi vaidēdams pāri tālēm lauza kokus un plēsa savu biezo ādu. Medūzas vairs nebija - tikai tumsa. Man sāka plaisāt āda. Un sāpes bija neizturamas. Čūska tikai turpināja sevi ēst, bet valis, kura vēders jau vnk šļūca pa zemi un iznīcināja visu savā ceļa, vairs pat nespēja vaidēt. Tas bija līķis, vienkārši kustējās inerces virzīts. Man auga ārā rokas- no jauna. Un acis manas mētājās zemē, to vietā man bija jaunas, vecās izspiedušas no to vietām- tās mirdzēja zeltā, un jūras krāsās. Cilvēciskas skaņas vairs nespēdams izdod, es gulēju zemē sarāvies embrijā un mokoties sāpēs - Salauztā seja lobījās nost no manas jaunās dzīvnieciskās puses, kas bija atradusi savu ceļu šajā dimensijā no citas. Es kā cilvēks biju miris. 

Sirds vietā man bija medūzas, kas lēni mainīja krāsu uz katru stundas laika sitienu un prāta domu apmaiņu. Roku un kāju vietā man bija man bija ķetnas, kas spēja skriet ātrāk par vēju un straujāk par jebkuru upi pasaulē. 

 

Segts ar garu spalvu. Ruds. Kūmiņš. Lapsa. Maita. Melis. Krāpnieks. 

Ar viltīgu, dzīvniecisku smaidu es smējos tagad par čūskas nāvi, par vaļa iznīcību un visu ko tie bija paņēmuši sev līdz šajā postažā.

Es skrēju pretī saulrietam.

Ar viltīgu smaidu.

Es pamodos. Es biju piedzimis no jauna.

smaids.zvirbulis

Laiks, laiks spēj izteikt visu un tajā pašā mirklī neko … Laiks ir vienīgā īstā lieta ko mēs varam pazaudēt, tāpēc tas arī ir vienīgais ar ko vajag apieties prātīgi. ES nez pēdējās dienās man vnk ir liels prieks un liekas ka laiks skrien bez apstājas, kā arī tas patiesībā ir, bet man prieks - par draugu veiksmēm, par gulēšanu uz grīdas smaidot pret giestiem, par izpalīdzēšanu, par nesautīgu naudas tērēšanu, par smaidiem, ko saņem no citiem palīdzot.

Par smiekliem, kas skan no blakus izstabas. Par smaidiem, ko es uzsmaidu citiem. Par dziesmām, par sarunām, par satikšanos, par negaidītu draudzību. 

Par tevi.

Par visiem un visu …. Par lietu, kas līst.

Ai nolāpītas pozitīvisms - nekad nebeidzies !!! 

Jūtos kā smaidošs zvirbulis !

smilling sparrow

Plutons.Rudens.Depresija….

1

Rudens Depresija turpinājums


Un mierīgi tika likti soļi. Vientulībā viņš bija klīdis riņķī jau vairākas stundas. Zem kājām nebija redzama zeme, jo katrs liktais solis pazuda līdz potītei putekļos … Viss riņķī bija tāda kā migla, kas neļāva redzēt tālāk par pāris metriem. Viss apkārt nebija, ne tumšs, ne gaišs. Drīzāk apkārtējo vidi varēja dēvēt kā apmaldīšanos meža putekļos. Kad viss ir mazliet dzeltenīgos toņos un zaļganās ēnās. Ik pa brīdim varēja redzēt kaut kur netālu slīdot ēnas, kas nebija sasniedzamas. Un bija dzirdami čuksti, citreiz izteikta murmināšana, citreiz divu indivīdu sarunas. Sirds ritms palīdzēja uzturēt laika kontroli, bet dvēseles netīrība prāta strādāšanu.


Dodoties tālāk, savās gaitās, pēkšņi degunā iesitās pavasara smarža. Tā bija tik spēcīga tik lieliska, ka parastā putekļu smaka un noguram smirdoņa nespēja to nomākt vai izmainīt. Liekot soli pie soļa kāds tuvojās kādam, bet cits attālinājās no cita. Spokainie apveidi beidzot sāka veidot siluetus- taustāmus, jau pavisam tuvus un jūtamus.Vaidu dīvainās skaņas sāka atgādināt vārdus un čukstus pāršalca saucieni. Pēkšņi cauri putekļu miglai cauri iztriecas pienene, kas viegli plīvojā vējā, tieši acu augstumā.

"Jūs kopā bijāt lieliski.

Jūs papildinājāt viens otru.

Jums bija mīlestība un jums bija nodevība.

Tagad tu esi tikai akla čaula, kas klejo pa saviem prāta putekļiem meklējot patiešbu un vainu visā, kas bija noticis.

Meklējot vainīgo.

Meklējot sevi.Viņu.Pagātni.Nākotni…. (iestājās neveikls klusums)….”

Tāds bija pienenes vēstījums.Tā turpināja viegli karāties gaisā - itkā domādama.

"Pirms mēness stariem tas jau bija sācies. Smiltis. Putekļi. Tavas domas ir putekļos ietītas,jo putekļos tas viss arī sākās. Ūdens jūs vīstīja savās skavās un burtiski atklāja, no viena otram, dvēseli - abpusēji, vienlīdzīgi. Un tikai ar laiku huligānu draudīgi paceltais nazis, kas karājās gaisā, te pakāra mani, lai tad, kad pienāktu laiks es tev stāstītu to ko tev vajadzēja saprast jau sen."

Pienene turpināja un tad pēkšņi aizdegās….. kliegdama viņa izspļāva pēdējos vārdus - “Tu esi visu problēmu sakne, tu esi Plutons, tu esi Rudens un tu esi Depress… Tieši tas, kas tev pirms gada atņēma to, ko tu mīlēji un to, kas tev bija dārgs ir tas, kas tev tagad liek domāt un atgriezties atmiņās.”

Vējā aizlidoja pienenes pelni…

Atkal klusums. Atkal putekļaina migla, smaka, smirdoņa.

Un mierīgi tika likti soļi. Vientulībā viņš bija klīdis riņķī jau vairākas stundas. Zeme tā īsti zem kājām nebija jūtama, bet galvā pāšlaik šaudījas doma- Stulbā Rudens Depresija….

Ashtray…

… “Pasauli var iedalīt divās daļās - Muļķos un Neliešos. Ja tu piedzimsti kā muļķis, tad kā muļķim jādzīvo, jo muļķīgs cilvēks ir tāds, kas muļķīgi uzvedas. Muļķim vienmēr arī rinķī būs muļķi. Un tā tie muļķi trīsies rinķī viens otram, turoties pie saviem muļķīgajiem uzskatiem, kamēr nelieši telojot muļkus ieņems savu vietu pasaulē. Tā tas muļķis dzīvos un dzīvos savu muļķīgo dzīvīti, līdz brīdim kamēr nomirs un tiks guldīts tādā muļķīgā kastē. Norakts muļķīgā bedrē… Bet nelieši jau sēdēs viņa mājās un pie viņa televizora… “

"Pasaulē ir tikai divu veidu cilvēki- Muļķi un Nelieši." …

Part 098

Tavs kodols. Tas reiz kļūs par manējo, jo tā tam vnk ir jānotiek. 

Tavs lietus, tavs lietus ir svarīgs man un tieši tāpēc es tev ļauju - es ļauju, lai tas līst pār mani. Lai manas drēbes mirkst tavās asarās… lai tās mirkst tavās atmiņās, manas pārdomās un mūsu padomos …. 

Es uzklausīšu tavus vaidus kā mūziku savās puskurlajās ausīs. Jo man tas būs svarīgi - likt tev justies labi. Tu biji man narkotika no kuras es nespēju atteikties, pret kuru nelīdz neviena atturība un no, kuras man tikt vaļā nepalīdzēs neviena atbalsta grupa, neviens cilvēks, neviena pasaules laicīgā lieta, vai dzīve pēc nāves …. 

Tu esi mans Prometejs. Tu- mans titāns, kas manī iededz uguni, kaut arī tas tev pašai dažreiz rada sāpes. Tu kautvai negribot, bet vnm biji man blakus un es to novertēju. Tu sniedz man atbalstu.

"Es nožēloju tevi !!!" Tu kliedzi. "Tu iznīcini mani.." tu jau čukstēji, jo tavas balss skaļumu atkal nomāca asaras un tavas acis vairs nemirdzēja kā agrāk, tu mani izspiedi no sevis. Tu mani ienīdi un mīlēji, tāpat kā bieži to biju darījis es…. 

Ja es tagad skatītotos spogulīt tad es neredzētu par ko es kļuvis, bet tu gan man redzētu cauri itkā no manis nebūtu nekas cits palicis kā kails skelets kam cauri var redzēt nemaz nepiepūlot acis un smadzenes…. Tikai izmantojot savu sirdi, izmantojot manējo !!! 

Es triecu dūri pret sevi cenšoties garīgās sāpes nomainīt pret fiziskām, jo tas man likās, ka ir vienīgais veids kā attīstīt sevi, kā kļūt nobriedušākam … 

;

"No pelniem vienīgais, kas piecelsies būs pelni !" (cvcv)

;

To apjautis es sapratu, ka nav jēgas turpināt un šīs spēlītes ir jābeidz. Pelnos nekad neradīsies uguns. Jo tā jau dzisusi. Pelnos nekad vairs nedegs mūsu liesma. Pat tad, ja mēs tiem metīsim klāt jaunas pagales, tā vairs nekad nedegs tā kā, tā dega agrāk, nekad tā vairs nebūs ilga. 

Noprast neizbēgamo ir trakāk, nekā sastapt to pēkšņi, jo tad tu zini, ka tas tuvojas un tu tiec pildīts ar bailēm.

HUIŅA

ASINIS

SĀPES

NETĪRĪBA

MŪSDIENU NOLEMTĪBA

Vienīgā dzīves patiesība ir Nolemtība.

Es rakstīšu ko depresīvu, tikai tāpēc ka es to daru, es nerakstu ar domu - “Man tagad vajag uzrakstīt par to un to.” Es apsēžos un ļauju lai tinte, vai datora taustiņi vada manus pirkstus, nevis mans prāts …. 

Kad es biju mazs, es spēlējos ar rotaļlietām, bet tagad es pieaugu un sāku spēlēties ar cilvēku jūtām……

showslow:

- Andy Warhol

Skaistums ir visā… ar sāpēs un ciešanās !

Un atkal paiet nedēļa

Saule,
rīts, mēs bijām iemiguši.
Kāds fonā kustējās- liegi, lai nepamodinātu tos divus,
kas puskaili gulēja un radīja apkārtējiem neizpratni. 
Pamodās viens, pamodās otrs. Roka, kas slīdēja pār viņas matiem viegli vēstot- nekur nav jāsteidzas, nekur nav jāiet, esi ar mani- tika nolaista līdz mugura un turpināja savu ceļu pār viņas muguru. Viņs bija laimīgs, viņi smaidīja. Cerība bija aususi, līdzīgi kā saule, kas katru rītu sāk savu ceļu un vienas puses uz otru.
Cerība bija vīrietī- viņs cerēja, ka tagad viss būs labi, ka viņa būs mūza, mīlestība, laime - viss. Pagāja diena, viena, tad otra. pagāja nedēļa.
Atkal rīts - atkal saule- atkal viņš un tikai viņa. Kads gribēja paskaidrojumus, kāds gribēja melot, bet viņiem bija vienalga - kaisle, deja, skūpsts, filma.
Aizmirstība no ikdienas. Bet galvenokārt smaids smaidā, prieks priekā, laime, kas kļūst laimīga. Atkal paiet nedēļa.
Sarunas un apjausma- viss ir lieliski. Ciemiņš ciemos, kur sākumā nebija cerēts. Diendusa gultā, kura spētu sarakstīt grāmatu.
Diensdusa, kas dzēš visas nākamās muļķīgās grāmatas nodaļas par jaunības trakulību. Apskāvieni. atkal smaidi.
Mosties- kāds čukstēja. Nemostos- kāds cits atbildēja.
Divu cilvēku likteņi, kas savijas kopā kā blakus esošu koku saknes. Divu cilvēku dvēseles, kas spēj runāt caur mūziku un skatieniem. Divas izsmēķētas cigaretes, kuras turpina kūpēt.
Divu cilvēku aizmirstība, kas spēj to dzīves pildīt vairāk kā miljoniem stāstu, vairāk kā miljoniem domu.
Nekas nav skaistāks par īsu un traģisku mīlas stāstu, bet nekas nav apburošāks, ja šis stāsts nebeidzas.
Vai šis stāsts beidzas ?

13.stāsts

1

Bija nakts un es gulēju kopā ar viņu. Nekas nenotika, mēs vienkārši gulējām. Viņas blondie mati laiski bija atlaidušies uz manām krūtīm un es smaidīju.

Es zinu, mūsus draudzība vairs nekad nebūs tāda, kā tā bija, jo tikai pēdējā brīdī sapratām, ka vajadzētu apstāties un zinājām- tas pie nekā laba nenovedīs. Es aizmigu. Viņa gulēja. tas bija mirklis, kuru, es nekad neaizmirsīšu. Varbut tā nevajadzēja darīt, bet tas mani tad darīja laimīgu un es neko nenožēloju.

Tu nožēlo?

(Source: kraksta)

12. Stāsts

2

Lets grow old together,

And Die in the same time…

Get out your love and

Let’s dance like we used to!

  • next memory

All he ever wanted, is to grow old like normal people, find someone to grow fat together and be in love - like normal people. They were sad when he left, he was sad he had to leave…

  • next memory

A dozen guns laid on the floor, he had no choice- kill or be killed- just fight, because he wanted to go home. Blood, everyone was spited with blood- his faith was loosing it’s hope. 

Someone called - be a good girl and come out, let’s end this like a big boys. Be a good girl and do what is told.

Today I meet a friend,

That I once knew, from a funeral.

He told-

Get out your love,

Lets kiss like we used to !

  • next memory

The circus haven’t died. He sat in his office and thought, that all those lie tellers and those politicians does not deserve all of that, that they have. Suddenly his eyes was filled with tears. He had seen how heroes of his childhood died or lived long enough to see how they became corrupted and ashamed.

At least there is one thing in this world, in his life, that’s good- he looked upon his hand and this golden ring was shiny as the Sun it’s self. 

She was his life. The phone rang.

One million in a week,

Or the girl will go…

I had 800 000, i can’t get more,

He did not care, so 

I screamed down the phone line

" Is this the price of love ??? "

  • next memory

Chapel steps, the sugar level in his blood was low, and he was white as i snow. He had been broken as heart of his. He saw her lying on the the bed for eternity.  He knew they had unfinished business with faith and the hope - there was too much luck in his life and too little suffer, so this was the God, who laugh in his face now. There was a devil in hi mind who filled him with naughty wants to kill everybody in the world. 

Well the sky is going in mysterious ways, and someone whispered - you’ll bee alright - just look at the tv - people in the mountains screamed you’l be alright - you do not need a place to hide.

From all the time I wen’t wrong,

I can’t forgive a things, I still remember.

But still take my hand tonight, 

We’ll find a place to hide, 

Before your teardrops drowns the world !

  • next memory


There was a galaxy of dead memories, on all of our minds.

So which memory is real and which is just a dream ?

10. stāsts

Pašaizdegšanās 509. kabinetā

Cik jauki pamosties no rīta un smaržot mazliet pēc šampānieša, mazliet pēc vīna, ļoti pēc cigaretēm,

ļoti pēc sievietes….

Caur veco kreklus, kas viņai bija mugurā varēja just kā sitas viņas sirds. Patīkami just kā otra cilvēka ķāermenis apvijas ap tevi- cenšas tev piespiest sev tuvāk- viņs nodomāja.

siltums, siltums, karsti

Tās sarkanie mati slīdēja pār viņa ādu un man radās sajūta, ka pār ķemeni pārskrien miljons mazu skudriņu.

Viņs nodrebēja, viņā valdīja sieviškīgs uztraukums, kā tādai jaunai skuķei.

Varbū tu vismaz šoreiz vari ļaut man uzvarēt?, klusumā izčukstēts jautājums, kas paliek bez atbildes, jo smiekli piepilda istabu.

Viņas smiekli bija kānarkotika manām ausīm.

Viņās miesa, AI - labāk nemaz nerunāt par to.

Kad rīta gaisma sāka pieteikt savas pirmās vēsmas - smaids vērās smaidā, rokas sakļāvās un apskāviens bija silts, silts, karsts.

Starp nopūtu un skaņu mirkļiem skatieni gandrīz nekad nesavijās, likās dīvaini, jo pieradums viņu bija mācījis ka viņas skatiens in vajadzīgs, pieradums prātā un porās kliedza pēc skatiena. Pieradums caur porām spieda vēlmi pēc ielūkošanas otra dvēselē.

Tajos brīžos sarunas ir liekas, tādos brīžos pat redze ir lieka, jo sajūtu uzplūdos un rietos cilvēks aizmirst par standartizētiem parametriem un prasībām.

Kaut gan skatiens tika standartizēts.

Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot