Krauklis Nevienam Neraksta

es eju mājā ….

Smaids - muskuļu savikšanās.

Vaids - muskuļu atslābums. 

Auksti un nosaluši pirksti,

roku sakļaušanās - siltuma apmaiņa.

.

Tās bija tās naktis, kad tu nesaproti, kas ieiet tev mutē un kas tev nāk ārā no dirsas.

Apskāvieni, kas sekoja smaidiem un dūmu apdullinātās acis satikās savā starpā. Gļēvulībā rotātas lūpas izteica pavēli un ar drosmi pārņemtas acis vilka pārējo rumpi uz deju grīdas pusi. Mūzikas ritmi lika smadzenēm kustēties un kustēties ķermeņiem. Mūzikas notis lika kustēties mēlēm un kustēties rokām. Dūmu lieganais dullums lika elpot no viena otrā un domāt par nožēlu un visuma lielumu vienlaicīgi. 

Smiekli palēlinātā apmulsumā dodas no mēles un zobu sadarbības pie ausu spalviņu galiem vēstot par vakara noskaņu. Kā atbilde šim visam murgam ir kārējā mēles un zobu sadarbība… mēļu un mēļu sadarbība, melu un mēļu sadarbība.

Mēs sapināmies mezglā, mēs sapināmies viens otrā.

.

Mēļu un mezglu savīšanās, Mēļu un melu saplūšana.

Melu atrisināšana.

Es eju mājā…..

Ashtray…

… “Pasauli var iedalīt divās daļās - Muļķos un Neliešos. Ja tu piedzimsti kā muļķis, tad kā muļķim jādzīvo, jo muļķīgs cilvēks ir tāds, kas muļķīgi uzvedas. Muļķim vienmēr arī rinķī būs muļķi. Un tā tie muļķi trīsies rinķī viens otram, turoties pie saviem muļķīgajiem uzskatiem, kamēr nelieši telojot muļkus ieņems savu vietu pasaulē. Tā tas muļķis dzīvos un dzīvos savu muļķīgo dzīvīti, līdz brīdim kamēr nomirs un tiks guldīts tādā muļķīgā kastē. Norakts muļķīgā bedrē… Bet nelieši jau sēdēs viņa mājās un pie viņa televizora… “

"Pasaulē ir tikai divu veidu cilvēki- Muļķi un Nelieši." …

10. stāsts

Pašaizdegšanās 509. kabinetā

Cik jauki pamosties no rīta un smaržot mazliet pēc šampānieša, mazliet pēc vīna, ļoti pēc cigaretēm,

ļoti pēc sievietes….

Caur veco kreklus, kas viņai bija mugurā varēja just kā sitas viņas sirds. Patīkami just kā otra cilvēka ķāermenis apvijas ap tevi- cenšas tev piespiest sev tuvāk- viņs nodomāja.

siltums, siltums, karsti

Tās sarkanie mati slīdēja pār viņa ādu un man radās sajūta, ka pār ķemeni pārskrien miljons mazu skudriņu.

Viņs nodrebēja, viņā valdīja sieviškīgs uztraukums, kā tādai jaunai skuķei.

Varbū tu vismaz šoreiz vari ļaut man uzvarēt?, klusumā izčukstēts jautājums, kas paliek bez atbildes, jo smiekli piepilda istabu.

Viņas smiekli bija kānarkotika manām ausīm.

Viņās miesa, AI - labāk nemaz nerunāt par to.

Kad rīta gaisma sāka pieteikt savas pirmās vēsmas - smaids vērās smaidā, rokas sakļāvās un apskāviens bija silts, silts, karsts.

Starp nopūtu un skaņu mirkļiem skatieni gandrīz nekad nesavijās, likās dīvaini, jo pieradums viņu bija mācījis ka viņas skatiens in vajadzīgs, pieradums prātā un porās kliedza pēc skatiena. Pieradums caur porām spieda vēlmi pēc ielūkošanas otra dvēselē.

Tajos brīžos sarunas ir liekas, tādos brīžos pat redze ir lieka, jo sajūtu uzplūdos un rietos cilvēks aizmirst par standartizētiem parametriem un prasībām.

Kaut gan skatiens tika standartizēts.

12.stanza

1
I will survive,
I’m gonna get You.
No matter of Time,
I’ll find you! 
____
Well you can hide,
Well you can scream, for help.-
It doesn’t matter to me.
But girl just please stop dreaming,
You even can be invisible,
Untouchable, Unfindable,
But girl it doesn’t matter to me.
I will survive,
I’m gonna get you.
No matter of time, 
I will find you.
The time for you have expired,
But my time had raised from the Dead,
Well i just know that you don’t care.
When my life will come to the end,
I know you will laugh as hard as you can,
But girl this shit doesn’t matter to me.
Stop … running …
Stop … hiding …
Stop … hating …
Stop this time please
____
I will survive,
I’m gonna find you.
No matter time,
I will find you.

6.stanza

Es ik vakaru nomiru un ik vakaru atdzimu,

Es no jauna pazaudēju miegu.

Cilvēks, kā Es, kas cieš no bezmiega,
nekad neguļ un nekad nav nomodā.
Mēs esam tikai patērētāji…
Sūdīgas mūsdienu dzīves blakusprodukti.
Vienkārši Tev piederošiem,
priekšmetiem piederi tu pats.
Es varu nomirt jebkurā laikā,
bet mana traģēdija ir tā ka es nemirstu.
Es itkā lūdzu pēc nāves,
kad rodas ilūzija no svaiga gaisa, 
kā apdullums no slimīgas ziepju un citu ikdienas 
sadzīves preču vibratoru smirdoņas - 
.Naktīs…Man gribas kliegt uz sevi:
"Tak saņem beidzot drosmi, met pie malas priekšspēli un iesit sev cik stipri vari !"
Slimīga Utopija.
Melnbalta Laimes sala.
Kā Fēniks, sārtos pelnos, 
Es ik vakaru nomiru un ik rītu pamodos.
Dzirdama no man sapņa 
bija tikai tramvaja rūkoņa, cilvēku kliedzieni 
Un kluss jautājums:

“Kāda ir tava pozīcija?

3.stanza


[Spītīga Nāve. pt.3.Palagi, Lauskas, Liesma.]


Kā melnos palagos ievīstīts ķēms,

Es sevī iekožos, Sevī iekožos.

Tavas plaukstas, tavs pieskāriens,

Sarauj mani gabalos, Sarauj gabalos..

Galva mana dubļos, samīdīt tu steidz,

Laimes māte skumjās,Manas lauskas lasīt beigt..

Mātes rokas, Mātes pieskāriens,

Aizrauj mani prom, Aizrauj mani prom.

Kā gaišos palagos ievīstīts bērns,

Es tev pieglaužos, klusi pieglaužos..

Lēnām pazūd sāpes,Izdziest mana liesma.

Nekad neviens nav klāt.

Spītīga nāve, savu uzvaru sauc…

  • Kristaps Vīksna

1.stanzas

Teksti:

[Spītīga nāve]
Uz galda glāzē zils terpentīns,

Lētas cigaretes, bāls sarkanvīns.

Man iekšā plosās sajūtas,

Kuras nevar aprakstīt.

Nav neviena klāt..

Tava Utopija aizrauj mani nebūtībā,

Mūsu saturs sakropļots, bet dzīvs.

Tavas lūpas klusi mani izvaro..

Tavas rokas, Tavs pieskāriens,A

izrauj mani prom, Aizrauj mani prom.

Kā melnos palagos ievīstīts bērns,

Es tev pieglaužos, Es tev pieglaužos..

Lēnām izdziest gaisma,

Pazūd samta drēbes.

Tavs lūpu pieskāriens,

Mani izvaro…

  • Kristaps Vīksna


Theme By Idraki and Powered by Tumblr 2010.
Typerwriter and Paper Image Courtesy of Google. Icon Credited to Webdesignerdepot